 Indulis Krauze, 2005-12-31, 12:37:51 |
| „Ceļojums pa Kurzemi”, Ivars, 23.11.2003. (no interneta lapas www.alternative.lv)
Pārbraucot pār Kuldīgas tiltu
un pārliecinoties, ka neviens caurlaidi neprasīs, iegriezāmies ceļā,
kurš ved uz Riežupes alām. Tā, kā alas darbojas līdz 18:00 un bija
jau 17:30, nesāmies vēja spārniem, cerēdami, ka paspēsim vēl uz
pēdējo gājienu pazemē. Piebraucot pie alu stāvvietas, konstatējām,
ka mums priekšā jau aizsteidzies vecais labais RIPO busiņš, kura
šoferis tagad cītīgi berza viņu, kamēr skolnieciņi aplūkoja alas.
Pa ceļam uz alām sastapām
jauniešus un bērnus no RIPO autobusa. Izrādās, ka mēs jau bijām
dienas varoņi – mums smaidīja, māja un vēl kaut ko teica arī, bet es
īsti neatceros ko.
Pie „biļešu kases” arī mūs sagaidīja smaidošs
jauniešu bariņš. Gribējām alās tikt iekšā, tāpēc prasījām tantei,
kura izskatījās pēc kasieres, cik maksā biļete. Viņa mūs tā nopētīja
un teica: „Studentiem lats.” Tā, kā dažas vēl ir skolnieces, tad
tika uzdots vēl viens jautājums: „A cik skolēniem?” „A skolēniem
tikpat.” Tad Juris viņai teica, ka mēs esam grupa un mums pienākas
grupas atlaides. Tante uz mums tā paskatījās, pasmīkņāja un teica:
„Nu grupās jūs varat zin ko darīt....”, saminstināšanās no tantes
puses. Domāju, ka viņa pateiks kādu rupjību, bet viņa turpināja:
„Grupās jūs varat celt mājas.” Juris piedāvāja viņai pievienoties
mūsu grupai, bet šī, cik nopratu, atteicās. Samaksājām, atradām gidu
un gājām lejā.
Gids izrādījās jestrs puisis, kurš to vien darīja, kā jokoja. Alās
bija diezgan patīkami, bet vienu brīdi man nez no kā palika slikti,
bet, par laimi, tas bija pārejoši. Pirmā apstāšanās vieta alās bija
kaut kāda mīlnieku gultiņa, vai kas tāds. Ja tur iekāpj kopā ar
mīļoto cilvēku, tad mīlestība stiprināsies un drīz apprecēsies, un
līdz mūža galam, ja jau ir apprecējušies, tad laulība neizjuks.
Vīriešu kārtas pārstāvji atteicās tur kāpt iekšā – phe, vai tad tik
vienreiz jāprecas? Visi skubināja Denisu, lai šis iekāpj – lai
laulība stiprinās, bet šis tik atteica, ka viņam viss štengrs.
Deniss vēl gidam pajautāja, vai alas ir kādreiz iebrukušas, uz ko
gids atbildēja – katru otro dienu. Tad Juris sāka skaļi prātot: „A
šodien ir pirmā, vai otrā diena?”.
Gājām tālāk pa alām. Vīrieši
izdomāja apmaldīties, tāpēc atdalījās no kopējās grupas. Kaut kur
līdām sveču gaismā un bums, izrāpāmies turpat, kur jau bija
savākusies pārējā grupa. Neraža galīga – pat apmaldīties vairs
nevar. Kad visi sastājāmies, gids teica lai paejam malā, jo te ir
mūsu nākamais apskates objekts – altāris. Tur notiek kāzas, un, ja
tur precoties stāv, tad cilvēki paliek uz mūžu kopā. Juris tad sāka
skatīties uzmanīgāk zem kājām, ka tik atkal kaut kur neiekāpj un
kaut kas ar viņu nenotiek. Tad gājām tālāk, aplūrējām sikspārnīti –
baigi smukais. Paprasījām gidam, lai viņš mūsu draudzīgo kolektīvu
nobildē. Panesās atkal joki par to, ka gids palūgs nodzēst svecītes
– lai smukāka bilde, bet pats pa to laiku, tā teikt, pazudīs. Protams,
ar visu aparātu.
Gājām tālāk un nonācām vietā, kur sev priekšā
vajadzēja uzvilkt apļus. Uzvilku tādu riktīgi mazu, bet kad
sadzirdēju, ka tur vajadzēs iekāpt, uzzīmēju tādu pieklājīgi
lielāku. Apļiem bija kaut kāda saistība ar pašnovērtējumu, vai ko
tādu. Pēc tam vajadzēja turpat no apļa smiltīm izkašņāt akmentiņus
ārā. Pacēlās jautājums – a kur un cik dziļi jārok, uz ko Juris
atbildēja: „Trīs metrus uz leju, tad pa kreisi”. Es paraku tos
akmentiņus, bet man kaut kādi maziņi patrāpījās (man vismaz tā
likās), tādēļ ar vieglām rokas kustībām mani bedres apjomi tika
palielināti reizes trīs līdz četras. Izvilku normālākus jau. Jurim
bija doma aiziet ārā un savākt laukakmeņus. Kad parādīju savus
akmentiņus mūsu grupas sievietēm, šīs bija diezgan pārsteigtas, kur
tik lieli man ir. Ha! Vajag dziļāk rakt.
Diemžēl pēc šī pasākuma
bija ļoti maz laika pastaigai pa alām, kuras laikā mēs tomēr
mēģinājām apmaldīties, kas diemžēl atkal neizdevās. Neko darīt –
devāmies ārā no alām un rāpāmies augšā pie biļešu kases, kur viena
tante centās skaidrot mūsu akmentiņu nozīmi. Kad prasīja parādīt
mūsu akmentiņus, visi parādīja, izņemot Juri. Šis negribēja rādīt,
bet tomēr pielauzām, un šis parādīja savus mikroskopiskos akmeņus.
Juris vēl teicās, ka pusi akmentiņu viņš jau ir aizpūtis.
Skaidrojumi bija praktiski visiem vienādi – nauda, mīlestība utt.
Vienīgi Juris dabūja ceļojumu kaut kur. Ejot atpakaļ uz autiņu,
secinājām, ka Juris varbūt laimējis ceļojumu uz citu pasauli. Pēc
alām devāmies uz Ventas rumbu.
|
|
